Par šo tēmu plānoju sākt diskusiju jau ilgāku laiku. Par zirgu labturību un tās izpratni Latvijā. Kad jautāju atsevišķiem vetārstiem, kāpēc par kliedzošiem faktiem, kurus viņi stāsta man, netiek stāstīts skaļi, standarta atbilde – Latvija ir maza valsts un mums ir jādomā kā izdzīvot. Un es viņus saprotu, jo ārstu uzdevums ir zirgu ārstēt nevis izglītot sabiedrību un zirgu īpašniekus par elementāriem zirgu labturības nosacījumiem. Tai pat laikā šis uzdevums būtu jāveic asociācijām, Pārtikas un veterinārajam dienestam, taču arī šīs iestādes ir kuslas, reaģējot tikai uz kliedzošiem un publiskiem faktiem. Bet šis jau ir cits stāsts, kurā es gribētu iedziļināties atsevišķi. Uzreiz atbildu uz jautājumu, ko tad es pati lietas labā esmu darījusi? Daru tik, cik ļauj mans laiks un finanšu rocība. Vairākus zirgus esmu izpirkusi. Atsevišķi vienkārši nonākuši pie manis. Nākotnē vēlos ne tikai vēl vairāk mācīties un izprast zirgu, bet arī dalīties savā pieredzē – kā pareizi rūpēties un strādāt ar zirgam maksimāli draudzīgām apmācību metodēm.
Brīvība un bars
Aptuveni pirms diviem gadiem pie mums atveda divus zirgus, kas ilgu laiku bija dzīvojuši diendienā kopā. Divatā. Šobrīd lielais bars abus jau ir pieņēmis, ik pa laikam gan padzenājot un ierādot viņu īsto vietu. Taču nu jau mums ir skaidrs, ka bars bez viņiem var, bet viņi bez bara – vairs nē. Lai arī ikdienā abi dzīvo nedaudz savrup, bars no viņu puses tiek uzraudzīts īpaši.Taču galvenais, ko vēlējos izstāstīt par mūsu veco pāri…. Kad viņus atveda, tad nebija iespējams vienu kaut kur aizvest. Kaut tikai vienu zirgu atstāt boksā, bet otru – izlaist ārā. “Pamestais” panikā zviedza, riņķoja pa boksu vai skraidīja gar aploku. Ņemot vērā, ka abi ir pieklājīgā vecumā, visvairāk mani uztrauca, kas notiks, ja viens no viņiem nolems ‘aiziet’…? Šobrīd mums ir sirdsmiers arī par šo aspektu, jo abiem džekiem pievienojusies mūsu frīzene Zola. Rezultātā lielajā barā izveidojot stabilu mazo bariņu.Lipicas šķirnes ķēvi Konkordiju mēs nopirkām Lietuvā. Faktiski nolēmām izglābt zirgu no tā labturībai absolūti nepieņemamiem apstākļiem. Zirgi dzīvoja stallī no kura ārā netika nedēļām un pat mēnešiem. Daudzi bija tā sisti, ka baidījās pat no straujākas rokas kustības. Personīgi mani dāmīte sākumā “iesvētīja” ar pamatīgu dunku pa sāniem, vismaz uz mēnesi iezīmējot ar milzu zilumu. Cēlās divkājās; koda un spēra… Vārdu sakot, izrādīja visu savu sievišķo aizvainojumu uz cilvēku. Šobrīd Konkordija ļoti cenšas mācīties un izrādīt savu mīlestību pret cilvēku. Jāatzīst gan, ka svešie viņai ir samērā vienaldzīgi, jo lipicas šķirnes zirgi ir ļoti līdzīgi frīziešiem – īpaši pieķeras savam cilvēkam.Jā, kad Konkordija ieradās mūsu stallī, pēc dažiem mēnešiem viņa atplauka un ar visu savu būtību parādīja, ka bars un dzīve kopā ar baru ganībās viņai ir ļoti nepieciešama. Neskatoties uz to, ka bars viņu pirmajās nedēļās riktīgi trenkāja pa lauku un pēc tam vēl daudzu mēnešu garumā turēja atstatu no sevis…. Princesi neuztrauca nekas, jo beidzot viņai bija iespēja vārtīties, kontaktēties ar citiem zirgiem un atrast barā savu draudzeni Karameli, ēst zāli, iet peldēties un …. skriet, skriet, skriet…!
Zirga pamata vajadzība – bars
Pirms kāda laika vienā diskusijā lasīju divu zirgu īpašnieču saraksti par savu zirgu labo dzīvi. Viņu zirgiem katru dienu esot treniņš divu stundu garumā, masāžās, solāriji.. Vārdu sakot, esot fantastiski labturības noteikumi un ko gan citu zirgs var vēlēties… Nē, es neiesaistījos šai diskusijā, pasakot, ka neko no iepriekš minētā viņu zirgi tā patiesi nemaz nevēlas. Lai cilvēks sadzirdētu, viņam ir jāgrib klausīties. Skumji ir atzīt, ka joprojām ir gana daudz zirgu īpašnieku un jātnieku, kas ne tikai nezina, bet pat nevēlas zināt par zirga labturības pamatiem.Zirgs ir sociāla būtne un dzīve barā tam ir pamata vajadzība. Jo tikai dzīvojot barā zirgs jūtas drošībā. Diemžēl ikdienā dzīvojot boksā, dažas stundas pavadot pastaigu aplokā un regulāri trenējoties – šī pamata vajadzība zirgam nodrošināta netiek. Esmu lasījusi, ka Šveicē ar likumu ir aizliegts turēt tikai vienu zirgu! Ne velti, jo daudzi pētījumi ir pierādījuši, ka dzīvojot vienatnē, zirgs regulāri izjūt trauksmi. Pa ja zirga īpašniekam šķiet, ka viņa zirdziņš taču vienmēr ir mierīgs un priecīgs, – nē, patiesi laimīgs viņš būtu ikdienā baudot citu zirgu kompāniju. Interesanti, ka ārēji zirgs trauksmi var pat neizrādīt. Kaut gan ir jābūt gana zinošam, lai spētu noteikt kā zirgs patiesībā jūtas un faktu, ka zirgs jūtas slikti, spēj pamanīt tikai pieredzējis un zinošs zirgu pazinējs.Liedzot zirgam iespēju ikdienā kontaktēties ar citiem zirgiem, mēs liedzam to, ko tam likusi baudīt māte daba – hierarhijas veidošana, rotaļas, vienam otra kažoka sakopšana, iespēja kontaktēties ar saviem sugas pārstāvjiem.Fragments no zirgu turēšanas vadlīnijām, Vācija (Vācijas Federālā Pārtikas, lauksaimniecības un patērētāju aizsardzības ministrija (Bundesministerium für Ernährung, Landwirtschaft und Verbraucherschutz) kopš 1995.gada 10.novembra izdevusi “Zirgu turēšanas vadlīniju novērtējumu no dzīvnieku aizsardzības skatpunkta” (Leitlinien zur Beurteilung von Pferdehaltungen unter Tierschutzgesichtspunkten)):“Zirgi ir grupās dzīvojoši dzīvnieki, kuriem ir nepieciešams kontakts ar sugas indivīdiem. Ja šis kontakts iztrūkst, zirgam nereti rodas uzvedības traucējumi un saskarsmes problēmas. Viena vienīga zirga turēšana, bez “sugas brāļiem”, ir pretrunā ar zirga dabisko sociālo uzvedību.”
Arī zirgiem ir zirgi – draugi
Interesanti, ka dzīvojot barā, atsevišķiem zirgiem izveidojas īpašas draudzības jūtas. Mūsu Lezoto lielā mīla ir Kerola, kas bez sava pielūgsmes objekta skumst. Kad pavisam nesen slimības dēļ Lezoto nedēļu vajadzēja pavadīt izolācijā, Kerola regulāri stāvēja pie aploka un gaidīja viņu.
Avelīnas lielākais prieks un acuraugs ir frīzs Deivijs, kurš ir ļoti pašpietiekams zēns, bet pielūdzējas uzmanības izpausmes ir pieņēmis. Tāpēc ganībās vienmēr turas abi kopā.
Konkordiju no staļļa nedrīkst vest ārā bez Karameles. Abas ir nešķiramas draudzenes kopš pirmās tikšanās dienas.
Korelī vienmēr būs kopā ar Lezoto un Kerolu. Patiesībā Kerolu viņš tikai pacieš, bet kaut kā tas Lezoto abiem ir jāsadala.
Kontiki vienkārši nevar dzīvot bez bara. Savulaik uzaugusi barā, pēc tam pabijusi lielajos staļļos, kur dzīvojusi citā režīmā, Kontiki lielākās bailes tagad – atkal baru pazaudēt.
Kad izlem iegādāties zirgu, vispirms apdomā, vai spēsi tam nodrošināt atbilstošus dzīves apstākļus. Un vai tiešām tavs zirgs nav pelnījis trakulīgu skrējienu ganībās ar saviem sugas brāļiem; pieķeršanos kādam konkrētam zirgam; rūpīgu kažoka “sakopšanas pakalpojumu”, ko tā pa īstam spēj sniegt tikai otrs zirgs; attiecību skaidrošanu un absolūtu laimes un vienotības sajūtu ar baru meklējot labākās zālītes pļavā?Nelaimīgu zirgu Latvijā ir gana. Un atceries, ka zirgs sapņo par zirgiem nevis cilvēku. Savukārt patiesa zirga laime ir zinošs saimnieks un dzīve barā.
Augusta stallis saimniece Iveta Dzērve
Grozs ir tukšs.