Vai es zinu, kas ir depresija? Vakar kādā sarunā man uzdeva šo jautājumu ar zemtekstu, vai es vispār spēju saprast cilvēkus, kurus šī slimība ir skārusi…Tāpēc nolēmu izstāstīt savu depresijas stāstu. Tas bija sen, bet es joprojām atceros to sajūtu bezdibeni.
Pirmās lielās mīlestības nāve auto avārijā. Kardināla vides maiņa no dzīves mazpilsētā uz dzīvi Rīgā. Tikko pabeigtas mācības vidusskolā un jau uzsākts darbs par latviešu valodas skolotāju krievvalodīgajā skolā (jā, jā, toreiz tas bija iespējams), kur mani pieredzes bagātie mācību spēki “ēda bez sāls”.
Vārdu sakot, pienāca diena, kad no gultas piecelties rītos vairs nebija spēka. Mani nekas neinteresēja, uz telefona zvaniem neatbildēju, ar savu topošo pirmo vīru sarunās neielaidos. Bijām jauni. Viņš nesaprata, kas ar mani notiek un, būšu atklāta, arī īsti neinteresēja. Tolaik biju viena ar savām problēmām par kurām bija kauns stāstīt vecākiem, jo pārdzīvoju, ka pati vainīga, ja netieku ar sevi galā.
Tad bija pirmā melnā diena, kad histērijas lēkmē sāku griezt sev vēnas. Un tā bija diena, kad par situāciju uzzināja mani vecāki. Jāņem vērā, ka tai laikā par depresiju kā slimību cilvēks parastais, kas nav saistīts ar medicīnu, neko īsti nezināja. Vecāki palīdzēja un atbalstīja kā spēja, bet es atkal biju Rīgā, kur centos dzīvot “neko neredzošām acīm”, panikā esot no katra skaļāka trokšņa vai skarbāka vārda.
Un tad pienāca tā “melnā diena”. Kāds sīkums, tikai neliels stimuls un es sabruku pavisam. Zināju, kur omītei glabājas miega zāles, paņēmu un vannas istabā izdzēru visu iepakojumu. Klusējot ielīdu gultā un aizmigu. Vīrs turpināja skatīties televizoru…
Mani izglāba omīte. Viņa netālu dzīvoja un pēkšņi bija sajutusi, ka jāiet mani pārbaudīt. Ienākusi dzīvoklī, ieraudzījusi, ka es guļu un uzreiz sapratusi, kas noticis.
Šodien dzīvoju, pateicoties viņai.Nevis topošajam vīram, kas bija man blakus un turpināja skatīties TV, kamēr es lēnām aizeju, bet viņai. Manam mommītim, kas tai brīdī domās un sirdī bija ar mani. Es zinu, kas ir depresija un emocionāls sabrukums. Un zinu, cik ļoti svarīgi ir būt blakus cilvēkam, kurš nonācis līdzīgā situācijā. Nē, depresija nav vienkārši skumjas, slinkums, slikts garastāvoklis. Depresija ir kā bumba ar laika degli, kad tuvumā esošajiem cilvēkiem jāspēj noreaģēt pēc iespējas ātri un pareizi.
Kāpēc es rakstu šo pieredzes stāstu? Jo mums zvana tuvinieki un jautā, vai zirgu asistēta terapija un psihoterapija var palīdzēt depresijas māktajiem. Pie mums brauc cilvēki, kuri ir zaudējuši tuvus cilvēku. Mazāki un lielāki bērni ar savu sāpi un stāstu. Un arī tie, kas vienkārši vēlas sajust mieru un zirgu spēku.
Mans ceļš uz Zirgu Terapijas centrs izveidošanu ir bruģēts uz pašas pieredzes pamata. Un es esmu pateicīga sava mūža pieredzei, kas ir bijusi tik bagātīga, lai es sajustu mūsu klientu sāpi un vajadzību. Piedāvājot, palīdzības roku gadījumos, kad varam palīdzēt un neapsolot brīnumus, kas nav mūsu spēkos.
Grozs ir tukšs.