Mīlestība pret zirgu ir kā atkarība. Tu vari sagurt un atmest šo atkarību uz dienām, nedēļām un pat mēnešiem.
Atbraukt uz “Augusta stalli”, visu mehāniski izdarīt un doties projām.
Un tad vienu dienu sirds rajonā kaut kas sāk ļoti smeldzēt, durt un tu saproti, ka pauze beigusies un atkal atgriezies.
Tu aizskrien uz stalli, asaras birst un glaudi, pieglaudies, čuksti un skūpsti savu zirgu pieres. Smejies un raudi vienlaikus, pretī saņemot kādu dunku pa sāniem – sak, beidz pinkšķēt!
Zirgs piedod, nepārmet, nemoralizē. Viņš negaida skaidrojumus un nepieprasa atvainošanos.
Jūs kopā dzīvojat tagad. Laimīgi esot par šo mirkli.
Grozs ir tukšs.